Zemgaļu Leģions MCC
Mēs Presē
Apskaties, kā motoklubs sociālā aprūpes centra bērnus izvizināja ar motocikliem un sniedza dāvanas
Foto: Juris Karlinskis
2018.07.04.
Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā jūlijā viesojās motoklubs “Zemgaļu leģions”, kas līdz ar pasākuma atbalstītājiem bija ne tikai sarūpējuši dāvanas centrā mītošajiem bērniem, bet arī vizināja viņus ar motocikliem un kopā atpūtās.
Līdzko centra pagalmā ieripoja “Zemgaļu leģiona” motocikli, ikviens centra iemītnieks vēlējās tos apskatīt un iepazīties ar dzelzs rumaku stūrētājiem. Piedāvājums vizināties pa pilsētu tika saņemts ar ovācijām, un pēc aizsargķiveru uzlikšanas drīz vien pilsētas ielās izbrauca motociklu kolonna.
Pirms tam gan “Zemgaļu leģiona” prezidents Edgars Sondors pasniedza ciemakukuli – milzīgu kliņģeri – un iepazīstināja ar Jelgavas motoklubu.
“Nākamgad klubs svinēs 20 gadu jubileju, un mūs vieno mīlestība pret motocikliem,” skaidroja E.Sondors. Jāatgādina, ka pēdējos divus gadus motoklubs “Zemgaļu leģions” atklāja Jelgavas pilsētas svētku gājienu, tādēļ tā biedrus, kuru apģērbu rotā zaļi baltā emblēma, pilsētas iedzīvotāji noteikti ir pamanījuši.
Līdzko centra pagalmā ieripoja “Zemgaļu leģiona” motocikli, ikviens centra iemītnieks vēlējās tos apskatīt un iepazīties ar dzelzs rumaku stūrētājiem. Piedāvājums vizināties pa pilsētu tika saņemts ar ovācijām, un pēc aizsargķiveru uzlikšanas drīz vien pilsētas ielās izbrauca motociklu kolonna.
Pirms tam gan “Zemgaļu leģiona” prezidents Edgars Sondors pasniedza ciemakukuli – milzīgu kliņģeri – un iepazīstināja ar Jelgavas motoklubu.
“Nākamgad klubs svinēs 20 gadu jubileju, un mūs vieno mīlestība pret motocikliem,” skaidroja E.Sondors. Jāatgādina, ka pēdējos divus gadus motoklubs “Zemgaļu leģions” atklāja Jelgavas pilsētas svētku gājienu, tādēļ tā biedrus, kuru apģērbu rotā zaļi baltā emblēma, pilsētas iedzīvotāji noteikti ir pamanījuši.
Īpašas dāvanas centra iemītniekiem bija sagādājis futbola klubs “Jelgava”. Tā valdes loceklis Aigars Rublis, dāvājot vairākus desmitus pāru jaunu firmas sporta apavu, vēlēja aktīvi pavadīt vasaru un sajust blakus drauga plecu.
Tāpat bērni tika arī pie dāvanu kartes, kura ļaus viņiem izbaudīt izklaidi “Bambino atrakcijās”, un dabīgajām karamelēm no “Karameļu darbnīcas”.
Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā šobrīd mīt aptuveni 20 bērni vecumā no četriem līdz 18 gadiem. Pēdējo gadu laikā iemītnieku skaits centrā ir samazinājies, jo darbinieki aktīvi iesaistās audžuģimeņu meklēšanā. Tā šobrīd tiek meklēta audžuģimene četriem brāļiem un māsām vecumā no 4 līdz 7 gadiem.
Pasākumu organizēja labdarības iniciatīva “Vairosim labo”, kas ik gadu sniedz dažāda veida atbalstu vairāk kā simts ģimenēm visā Latvijā. Iniciatīvas pārstāvi pateicas atbalstītājiem – “Karameļu darbnīcai” un personīgi Ilzei Priževoitei par dabīgajiem gardumiem, izklaides centram “Bambino atrakcijas” un personīgi Dacei Jankovskai par iespēju dāvāt bērniem izklaides iespēju, konditorejai “Otto” un personīgi Rudītei Neibergai par gardo kliņģeri, kā arī futbola klubam “Jelgava”.
Īpašas dāvanas centra iemītniekiem bija sagādājis futbola klubs “Jelgava”. Tā valdes loceklis Aigars Rublis, dāvājot vairākus desmitus pāru jaunu firmas sporta apavu, vēlēja aktīvi pavadīt vasaru un sajust blakus drauga plecu.
Tāpat bērni tika arī pie dāvanu kartes, kura ļaus viņiem izbaudīt izklaidi “Bambino atrakcijās”, un dabīgajām karamelēm no “Karameļu darbnīcas”.
Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā šobrīd mīt aptuveni 20 bērni vecumā no četriem līdz 18 gadiem. Pēdējo gadu laikā iemītnieku skaits centrā ir samazinājies, jo darbinieki aktīvi iesaistās audžuģimeņu meklēšanā. Tā šobrīd tiek meklēta audžuģimene četriem brāļiem un māsām vecumā no 4 līdz 7 gadiem.
Pasākumu organizēja labdarības iniciatīva “Vairosim labo”, kas ik gadu sniedz dažāda veida atbalstu vairāk kā simts ģimenēm visā Latvijā. Iniciatīvas pārstāvi pateicas atbalstītājiem – “Karameļu darbnīcai” un personīgi Ilzei Priževoitei par dabīgajiem gardumiem, izklaides centram “Bambino atrakcijas” un personīgi Dacei Jankovskai par iespēju dāvāt bērniem izklaides iespēju, konditorejai “Otto” un personīgi Rudītei Neibergai par gardo kliņģeri, kā arī futbola klubam “Jelgava”.
Moto sezonai pošas arī moto braucēji no Jelgavas
Raksta autors: Kristiāna Kuzmina
2016.04.29.
/Daļa no publikācijas/
Aktīviem cilvēkiem pavasara laiks ir pats labums – daži pēc ziemas sala iziet dārzā, lai to apstādītu, cits ar smaidu sejā metas iekšā vēl diezgan vēsajā ūdenī un atklāj peldsezonu, taču ir daļa cilvēku, kuri, sajūtot pavasaru vēsmu, nozūd garāžā, lai apčubinātu, saskrūvētu un citādi sapostu savus dzelzs rumakus – motociklus. Daudzi viņus nicīgi dēvē par orgānu donoriem, tomēr daudzi, ieraudzīdami viņus lepni aizrūcinām pa šoseju, sapņaini noraugās pakaļ. Kā ik gadu, 30.aprīlis ir oficiālā moto sezonas atklāšanas diena. Sestdien moto entuziasti no visas Latvijas pulcēsies Rīgā, lai dotos kopīgā moto parādē un ar vērienu nosvinētu sezonas sākšanos.
Portāls Jelgavniekiem.lv sazinājās ar motobraucējiem Jelgavā – brālību „Dieva Suņi” un motokluba „Zemgaļu Leģions” līderi Edgaru Sondoru, lai noskaidrotu, ko viņu komandas ieplānojušas šai sezonai, kā pavadīta pagājusī sezona un kas nepieciešams, lai kļūtu par brālības / moto kluba biedru.
Ar Zemgali un vēju sirdī
Taču Jelgavā pastāv arī moto klubs „Zemgaļu Leģions”, kas pārsvarā darbojas kā atbalsta moto klubs. Tā prezidents Edgars Sondors labprāt izsakās par klubā notiekošo, dalās pārdomās par to, kā laika gaitā mainījusies iekšējā atmosfēra klubā.
Attiecībā uz jauno sezonu, moto kluba biedri plānojuši gan tuvākus, gan tālākus braucienus. „Kā jau katru gadu. Pagājušogad bijām Zviedrijā, ceram arī šogad uz turieni aizbraukt. Pārsvarā ceļojam pa Eiropu un Baltiju, lai gan jau pāris gadus ir plānā aizlaist arī pāri okeānam. Braucam gan lielākās, gan mazākās kompānijās. Katram biedram jau tā braukšanas vēlme ir citāda – viens šad tad mēdz „izskriet” kaut kur tepat pa Latviju, citam atkal patīk tālāki ceļojumi, tie ir tā saucamie „gargabalnieki”.”, atklāj E.Sondors. Viņš paredzējis, ka šogad varētu rīkot arī sporta spēles, lai „iekustinātu” moto kluba biedrus. Pēdējos gados viņš novērojis, ka daudzi kluba biedri kļuvuši aizvien aizņemtāki, tāpēc šosezon plāno viņus aktīvāk iesaistīt braucienos. „Jūtu, ka daudzi ir kļuvuši par darbaholiķiem. Protams, kaut kā jau nauda ir jāpelna, un tomēr – nedrīkst ļaut sev tā izdegt, tā ir sevis mocīšana, vajag atpūsties, vajag izbraukt un izvēdināt galvu, pabūt kopā ar čomiem. Ir daudzi, kas palikuši noslēgtāki, retāk piekrīt kopīgi izbraukt vai tāpat pasēdēt.” Šobrīd „Zemgaļu Leģiona” klubā ir 21 aktīvs biedrs. Jaunus biedrus viņi uzņem bez pakāpju sistēmas, respektīvi, jaunuzņemtais biedrs kļūst par pilntiesīgu biedru uzreiz pēc uzņemšanas, nekur nav „jāuzdienējas”. „Vispirms, lūkojam, kas viņš par „putnu” – kā uzvedas uz ceļa, kā kompānijā. Tad divi kluba biedri iesaka viņu uzņemšanai un kopīgi balsojam.”, par kluba iekšieni izsakās prezidents.
Arī idejiski motoklubs darbojas pēc vienkāršiem principiem: „Mēs esam lokāli dzīvojošu, strādājošu, vienādi domājošu motobraucēju klubs. Esam kopā, lai brauktu ar močiem un tas ir galvenais, kas mūs vieno.”
Portāls Jelgavniekiem.lv pateicas Jelgavas moto brālībai „Dieva Suņi” un moto kluba „Zemgaļu Leģions” prezidentam Edgaram Sondoram un novēl piedzīvojumiem bagātu, drošu un saticīgu šī gada moto sezonu!
/Tulkots no Zviedru valodas/
– Šī ir vēl viena baikeru kultūras puse, par kuru jūs parasti lasāt masu medijos, saka Tomass Hedlings.
– Šeit ir runa par satikšanos ar citiem cilvēkiem, pateicoties kopīgām interesēm, piebilst Larss Andersons.
Mēs stāvam Havets Kvarn pagalmā ārpus Odensvi. Apmēram divdesmit cilvēku atpūšas un sarunājas, gaidot kopējo omāru disku. Pa nakti izbraukuši vēžus.
Puse dalībnieku nāk no Latvijas un motokluba Zemgalu leģions, bet otra puse no Valdemarsviksklubben Hot Iron. Abu klubu draudzība ilgst vairākus gadus.
Kopējais biedrs ir Larss Andersons, kurš savulaik Valdemarsvikā dzīvoja septiņus līdz astoņus gadus. Pēdējos 20 gadus viņš tomēr dzīvo Rīgā. Kad viņš kopā ar Latvijas motoklubu, kurā viņš bija biedrs, pirms dažiem gadiem apmeklēja motociklistu tikšanos Jončepingā, viņš satika senus Valdemārsvikas draugus un radās doma par motoklubu draudzību.
Kopš tā laika katru gadu ir bijuši kopīgi braucieni – gan pa Zviedriju, gan pa Latviju. Pēdējos trīs gadus vēžošana Jūras dzirnavās ir kļuvusi par tradīciju. Tur dzīvo divi kluba biedri – Stellans un Karīna Johansone.
Šodien ceļojums turpinās. Abi klubi kopā dodas uz Jončeping, kur piedalās motociklu sanāksmē ap Mälaren ezeru.
Motokluba «Zemgaļu leģions» prezidents Mārcis Vītoliņš noteikti nepiekrīt stereotipiem par motociklistu bandām, braukšana ar motociklu viņam ir īpaša dzīvesveida pazīme.
Raksta autors: Inga Karlinska
2009.04.18
Ar motociklista slimību Mārcis Vītoliņš saslima četru gadu vecumā, kad tēvs viņam uzkonstruēja pirmo motorizēto divriteņu braucamo. Kopš tā laika aiztecējis daudz ūdeņu, bet dzelzs rumakiem Mārča dzīvē joprojām ir būtiska loma.
Ne velti šobrīd viņš ir motokluba «Zemgaļu leģions» prezidents un ikdienā, atbilstošos laika apstākļos, starp četru un divu riteņu pārvietošanās līdzekļiem labprātāk izvēlas motociklu. Par motocikliem Mārcis var runāt ilgi – gan kā septiņu gadu vecumā sācis braukt ar tēva IŽ, gan kā vēlāk mantojumā no brāļa saņēmis jau nedaudz jaunāku padomijas ražojuma rumaku, un vienmēr nav pametusi doma beidzot tikt arī pie tāda motocikla, ko kāro sirds un ar kuru varētu kļūt par vienu veselu. «Deviņdesmito gadu sākumā apprecējos, un tobrīd mums nebija cita transporta līdzekļa kā motocikls. Atceros, ka pat pielikām blakusvāģi, kurā vizināja segā ietītu gadu vecu dēlu. Pamazām arī kundze pierada pie domas par divriteņu transporta līdzekli, un kopš nopirku pirmo ārzemnieku – 500 kubikcentimetru «Kawasaki», viņa kļuva par regulāru manu līdzbraucēju,» atmiņās dalās Mārcis. Sievai pašai vēl nav pieticis drosmes iegūt attiecīgu vadītājas kategoriju, taču kā aizmugurē sēdētāja viņa esot ideāla – ceļojumu laikā mēdz visu filmēt un fotografēt, bet stūrētājs to nemaz nejūt. Nu jau kādu laiku Mārča garāžā vieta atradusies jaudīgākam spēkratam – 1500 kubikcentimetru «Harley Davidson», kura izvēlē būtiska loma bijusi leģendārajam zīmolam, taču vēl svarīgāk – ka šis nav Japāņu ražojums, uz kura tikai uzsēdies un brauc, bet var arī «paķimerēties»…Kā M.Vītoliņam Igaunijā beidzās triāla trases izmēģinājums un kas notiek viņa vadītajā motoklubā – vairāk lasiet sestdienas, 18.aprīļa, «Zemgales Ziņās».
Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: Jelgava - Liepāja - Karlshamna
Raksta autors: Juris Mendziņš
2003.08.07.
a) debesis ir svina pelēkas, un no gaisa krīt kaut kas pa vidu starp lietu un snieg;
b)nekas neliecina, ka siltais, saulainais pavasaris drīz būs klāt;
c) cilvēki, kas kaut nedaudz ir draugos ar veselo saprātu, tik drīz pie braukšanas ar moci netiks;
d) vispār šādā drūmā marta sestdienā dzīve neko jautru nesola, un tādēļ jāiedzer vēl kāds alus (vai daži ali).
Ar šo vērtīgo domu mēs arī pavadītu atlikušo dienas daļu, ja vien pēkšņi kāds nebūtu izmetis frāzi, ka kaut kur dzirdējis, kaut kur lasījis par “Rolling Stones” koncertu jūlijā, Helsinkos. Ideja atrada dzirdīgas ausis, un jau pēc minūtes mēs bijām vienojušies, ka braucam un ka pārējais jau ir sīkumi. Proti, “sīkumi” bija – saorganizēties, izstrādāt maršrutu un aizsūtīt parlamentārieti uz Somiju pēc biļetēm. Tā kā aprīļa beigās Somijā notika pasaules čempionāts hokejā ar Latvijas izlases līdzdalību. Daži domubiedri šo braucienu jau bija ieplānojuši, tāpēc mēs “palūdzām” viņus neaizmirst iebraukt pēc biļetēm Helsinku Olimpiskā stadiona kasēs, un biļešu jautājums tika uzskatīts par atrisinātu.
Variants par braucienu līdz Tallinai, tālāk pārcelšanos ar prāmi uz Helsinkiem, koncerta apmeklējumu un tūlītēju atgriešanos, tika nešaubīgi noraidīts. Pirmkārt, tādēļ, ka koncerts bija paredzēts trešdienā, kas nozīmē, ka tāpat nekāda sakarīga darba nedēļa nesanāks, jeb, latviskojot populāro krievu teicienu – ja pastaigāties, tad ar mūziku. Otrkārt, iespēja izbraukt ar moci Somiju šķita pietiekami kārdinoša, īpaši, ņemot vērā, ka daudzi motociklisti par šo zemi izteikušies kā par sevišķi jauku moču ceļojumiem. Treškārt, Rīgas – Tallinas šoseja daudziem ir tik ļoti apnikusi, ka tika nolemts braukt uz Liepāju, tur uzkāpt uz kuģa, kas ved uz Zviedrijas pilsētiņu Karlshamn, tad ar močiem doties uz Stokholmu, no kurienes ar kuģi pārbraukt uz Turku. Tālāk tika plānots ar pamatīgiem līkumiem braukt uz Helsinkiem, kur 16.jūlijā notiktu “Rolling Stones” koncerts. Pēc koncerta bija domāts vēl pāris dienas paklaiņot uz močiem pa 1000 ezeru novadu, un caur Tallinu (neko darīt…) doties mājup. Pēc daudzām Internetā pavadītām stundām un ar jaukās meitenes Jūlijas no “Scandinavian Tours” atbalstu tika izstrādāts daudzmaz detalizēts maršruts un uzmests apskatāmo vietu saraksts, kā arī sastādīts budžets un veiktas attiecīgās rezervācijas.
Jāpiebilst, ka uzreiz tika nolemts sevišķu uzmanību neveltīt muzejiem, izstāžu zālēm, citiem vēstures un kultūras pieminekļiem, bet gan kārtīgi izbraukāties ar moci pa labiem ceļiem, iespēju robežās braucot, kur deguns rāda, un uzmest aci kādam apskates objektam, ja vien tāds trāpās pa ceļam.
Svētdiena. Starts Jelgavā, Jēkaba laukumā.
Kā teikts kādas bankas reklāmā, “labas idejas piepildās vienmēr”. Bankai izrādījās taisnība, un trīsarpus mēnešus vēlāk, svētdienā, 13.jūlijā mēs stāvējām Jēkaba laukumā Jelgavas centrā ar nopietnu apņēmību tuvākās nedēļas laikā veikt ar močiem vairāk nekā divarpus tūkstošus kilometru. Piepūtām vaigus, sēdāmies uz saviem braucamajiem, un moču kavalkāde devās uz Liepāju.
Svētdiena. Liepāja.
Lai dzīve neliktos tik salda, es nolēmu savus kolēģus nedaudz paspīdzināt un Lejaskurzemes Tūrisma informācijas birojā sarunāju iespēju piedalīties pasākumā “Aiz restēm” (http://www.liepaja.lv/lv/liepaja/turisms/Aiz_restem.html). Tā ir viena no pēdējā laika populārākajām Liepājas Karaostas atrakcijām, kur ekskursantus ne tikai izvadā pa reālu Liepājas garnizona virssardzes cietumu un pastāsta dažas vēstures epizodes, bet arī ļauj (ha, piespiež!) iejusties arestanta ādā. Jaunizceptais arestants tiek pasautēts reālā kamerā, tad nopratināts, nofotografēts ar visiem roku dzelžiem un arestanta numuru, piemīlīga māsiņa veic “medicīnisko pārbaudi”, pēc īsas maršēšanas pa cietuma gaiteņiem arestantu uzcienā ar kandžu un atlaiž brīvībā. Vienīgi pa nierēm neviens nesit.
Pēc cietuma mēs aizrūcām uz 1.rokkafejnīcu iekraut māgā kādu steiku (paldies kroga īpašniekiem brāļiem Mediņiem par sapratni un operatīvo apkalpošanu bez liekas gaidīšanas!) , braucām atpakaļ uz ostu iečekoties, un jau septiņos vakarā mēs bijām uz kuģa “St.Petersburg”, kas 12 vēja baudītājus un viņu 7 dzelzs zirgus līgani aizvizināja prom no Latvijas krastiem.
Starp citu, “St.Petersburg” ļoti patīkami pārsteidza gan ar nepierasti plašajām kajītēm (uz “Tallink” vai “Silja Line” kuģiem par tādām var pat nesapņot), gan ar vakariņām un brokastīm, par kurām nav papildus jāmaksā, gan ar reti saprātīgo alus cenu (10 SEK jeb 70 santīmi par kausu!). Tika piedāvāta pirts par 26 SEK jeb 1,8 Ls no cilvēka – arī nekas graujošs. Tomēr no pirts atteicāmies un tā vietā aizņēmāmies no “reception” meitenes kārtis, nedaudz uzsitām zoli, vēlreiz izpētījām nākamās dienas maršrutu un – gulēt.
Pirmdiena. Zviedrija, Karlshamn – Stockholm.
Pavisam neilgi pirms brauciena mēs konstatējām “sīku” kļūdu, proti, tabula internetā, pēc kuras mēs sākotnēji piemetām attālumus starp pilsētām, bija nevis kilometros, bet gan jūdzēs, un mūsu izcilie konsultanti no “Scandinavian Tours” tādus “sīkumus” nedz pamanīja, nedz arī ieteica kādus maršruta labojumus. Rezultātā mūs sākotnējo 320 kilometru vietā gaidīja vairāk nekā 500 kilometru garš pārbrauciens, kurš jāveic 10 stundu laikā. Pretējā gadījumā kuģis no Stokholmas uz Turku atietu bez latvju bāleliņiem un viņu močiem.
Tas nozīmē, ka nejaušiem remontiem laika neatlika. Bez tam neviens no mums Stokholmā neorientējās tikpat droši kā Jelgavā, un tādēļ mēs nolēmām rezervēt laiku arī maldīšanās procesam… To visu saskaitot, nolēmām sevišķi daudz ar apstāšanos un vietu baudīšanu neaizrauties, bet gan braukt ar moci “pa īstam”. Un tā, 9 no rīta mēs nokāpām no kuģa mazā, saulainā ziedru pilsētiņā Karlshamn. Draudzīgi noskaņoti zviedru robežsargi iesita pasēs savus zīmodziņus, pa to laiku mēs gandrīz sagāzām močus, iemūžinājām bildē “Zemgaļu Leģiona” pirmos kolektīvos metrus ārpus Latvijas un griezām uz Stokholmas pusi.
Ceļš lielisks. Viens no močiem – “Honda Gold Wing” – ir aprīkots ne tikai ar CD mainītāju, kondicionieri, sēdekļu un rokturu apsildītāju, automātisko veļasmašīnu un kafijas automātu (joks…), bet arī ar termometru (tas gan), un termometra rādījums nepielūdzami tuvojās 30 grādu atzīmei. Taču vējš ir motociklista draugs, un tas glābj arī Zviedrijas 30 grādu karstumā.
Pēc aptuveni divām stundām un 150 km mēs iebraucam nelielā pilsētiņā Kalmar. Vienu brīdi svārstāmies, vai vajadzētu braukt uz tuvumā esošo salu Oland, kuru ar kontinentu savieno tieši pāri jūrai uzbūvēts tilts, taču vēlme tomēr nonākt uz kuģa, kas ved uz Turku, tomēr aicina rūkt tālāk.
Ceļi Zviedrijā ir patiesi lieliski. Lielākā daļa no autoceļiem ir trīsjoslu, turklāt trešā josla sadalīta godīgi abu virzienu braucējiem: pusotru kilometru vienā virzienā ved divas joslas, bet pretējā virzienā – viena, un tad otrādi. Tas dod iespēju mierīgi apdzīt visus kravas auto un zviedru atpūtniekus ar treileriem (sasodīts! To ir daudz, tie ir lēni un bezgala apnicīgi), un mierīgi turpināt ceļu izvēlētajā ātrumā. Lai gan ar moci par apdzīšanas iespējām būtu grēks sūdzēties, īpaši civilizētās zemēs.
Vēl pēc 140 km nonākam Vastervikā – liela zviedru saliņu arhipelāga administratīvajā centrā, kas ir skaista kūrorta pilsētiņa ar neskaitāmiem krodziņiem un izklaides iespējām. Iedzērām kafiju un pielējām močus ar benzīnu, kurš maksā apmēram 10 SEK litrā (Vairāk nekā 70 santīmu! Sasodīts! Negribu stāties ES!). Kamēr dzērām kafiju, benzīntankā iebrauca spilgti dzeltena “fūre” un itin meistarīgi sāka apgriešanās manevru. Puiši nekavējoties uzsāka diskusiju, vai ” fūrei” manevrs izdosies vai nē, jo vietas nebija daudz, taču milzu auto izkliedēja šaubas dažās sekundēs, precīzi nostājoties tur, kur tas vēlējās. Atsprāga šofera durtiņas, no vadītāja kabīnes izlēca…APBUROŠA BLONDĪNE, uzmeta nevērīgu skatu bez valodas palikušajiem motociklistiem un devās savās gaitās. Acīmredzot meitenes Zviedrijā nav ar pliku roku ņemamas.
Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: Jelgava-Liepāja-Karlshamn
Aiz Norrkoping mēs nogriezāmies no maģistrāles, nedaudz pakaifojām, braucot pa maziem celiņiem gar nelielu, bet skaistu ezeru un apstājāmies pie gleznainas viesnīciņas “Stafsjo Wardshus” iedzert kafiju un drusku ieturēties. Joprojām diezgan grūti pierast pie cenu līmeņa (divas kafijas un pāris maizītes – ap 12 Ls…), taču mierinājām sevi ar filosofiskiem prātojumiem, ka dzīvojam visticamāk tikai vienu reizi, un ceļojumos ieguldītais nav ne nozogams, ne ar varu atņemams.
Palēnām manī brieda apņemšanās atgriezties šeit vēlreiz, nesteidzīgi izpētīt visas šīs jaukās pilsētiņas un kārtīgi izbraukāt Oland salu. Šī apņemšanās kļuva vēl spēcīgāka, pabraucot garām pagriezienam uz Vimmerby – Astridas Lindgrēnes pilsētiņu. Ja nu pēkšņi atrastos kāds iemesls šeit ceļot vēlreiz (piemēram, U2 Eiropas tūre… sasapņojos, ne?), es ļoti labprāt pavadītu 4-5 dienas… bet tas jau ir cits stāsts.
Pēc nepilnām divām stundām bijām Stokholmā, bruņoti ar kartēm un pārliecību, ka mēs saprotam kur atrodamies. Pie krustojuma veči iestūma neveiksmīgi noslāpušo vienīgo leģiona sporta baiku, kuram, kā vēlāk izrādījās, akumulators bija pilnīgi izžuvis. Vēlāk konstatējām, ka arī gāzēts minerālūdens bezizejas situācijā ir gana labs elektrolīts. Pie cita krustojuma panācām somu tūristus, kuri uz jautājumu, vai viņi nojauš par “Silja” termināla atrašanās vietu, pārliecinoši apgalvoja “yes, we know!”. Taču somi aizbrauca vienā virzienā, karte rādīja citu ceļu, un mēs uzticējāmies kartei. Kā vēlāk izrādījās, mēs uzrādījām apmēram par pusstundu labāku laiku, nekā Stokholmu zinošie somi.
Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: Jelgava-Liepāja-Karlshamn
Ap pieciem vakarā jau bijām pie “Silja” termināla, kur gaidījām kuģi “Silja Festival”, lai dotos tālāk uz Turku.
Kā rādīja spidometri, pa Zviedrijas ceļiem nobraukti 585 km, un tas veikts astoņarpus stundās, ieskaitot visas kafijas pauzes un moču pildīšanu.
Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: Jelgava-Liepāja-Karlshamn
Starp citu, “Silja Line” prāmis “Festival” tuvumā izskatās patiesi iespaidīgi…
Pietauvojām močus, aizņēmām kajītes un devāmies izvēdināt no galvām pirmās dienas motoru dārdoņu. Atšķirībā no “St.Petersburg” šeit mūs gaidīja normālas zviedru-somu cenas (alus 4-5 EUR par puslitra plastmasas glāzi…), vakariņas, protams, par papildus samaksu, plašs tax free, disko, karaoke… viss, kā pienākas. “Zemgaļu leģions” gan lielāko vakara daļu nostāvēja uz vaļējā klāja un nebeidza priecāties par mazajām saliņām, kuras izkaisītas jūrā bezgalīgā daudzumā, veidojot milzīgu arhipelāgu starp Stokholmu un Turku un radot sajūtu, ka kuģis nekādi nespēj tikt laukā no ostas atklātā jūrā.
Tā kā 1995.gadā līdz ar ceturto Eiropas Savienības paplašināšanās kārtu arī Somija un Zviedrija nonāca Eiropā (tiesa, zviedri joprojām nesteidz atteikties no kronām), tad ceļojums no Stokholmas uz Turku ir ES iekšējais reiss un “Tax Free” veikaliem nebūtu jādarbojas. Taču somi attapīgi atrisinājuši šo “problēmu”, un faktiski visi “Silja” prāmji uz 15 minūtēm piestāj Ālandu salās. Tā kā Ālandu salas ir autonoms reģions ar savu parlamentu un savu karogu, tad tiek uzskatīts, ka kuģis ir izbraucis no ES, un “Tax Free” var darboties ar pilnu sparu. Vērojot, kā somu džentlmeņi pamet kuģi, burtiski apkrauti ar alus kastēm, kā arī nopietni papildinājuši stiprā alkohola krājumus, var saprast, ka minētās problēmas risinājums somu nācijai bija vitāli nepieciešams.
Ap diviem iestājās piķa melna nakts, izklaides pasākumi pieklusa, romantiķi uz ārējiem klājiem bija gana nosaluši. Motoru trokšņi bija no galvām laukā, un divpadsmit latviešu motociklu cienītāji varēja mierīgi doties pie miera.