Drīzumā caur „drošiem avotiem,, iegādājos īstu mopēda rāmi, dakšu, riteņus un citus aksesuārus. Jāpiezīmē, ka šajā procesā man informatīvu atbalstu sniedza tagad jau bijušais kluba biedrs Valdis Ceplis. Ar šo vellapēdu nobraukāju pāris gadus,līdz manam mīlulim „pieauga kājas,,. Zinu garnadzi no drauģeļu bara, bet viņš nu jau sen viņsaulē.
Tad pienāca tēva mocīša K-58 kārta. Dampis pāris gadus bija nolikts „pie sētas,, , jo it kā „nelec,,. Bet izrādījās, ka tā nav taisnība. No kurbuļa nelec, bet iemetot otrajā robā un iestumjot, dūc kā bitīte. Sākumā, līkumojot pa dzimtā rajona ieliņām, tika apgūta robu pārslēgšanas māka. Bet drīzumā, augot prasmēm un ātrumiem, piemājas ieliņas kļuva par īsām. Vienā no tūrēm, saņēmos un uzgriezu uz Kalnciema šosejas. Nu pavisam cita štelle-asfalts, ātrums... Tuvojoties krustojumam ar Robežu ielu, mani līdz pat apenēm pāršalca adrenalīns. Pie krustojuma stāvēja menti un viņu bobiks.
Moča „papīru,, nav, „„ kaskas,, nav, „, pravu,, nav. Sprukt vairs arī nav kur... Zibenīgi pieņēmu vienīgo pareizo lēmumu-jālaižās. Paskrēju garām agresoriem, iegriezu Robežu ielā un uzbēru koksu. Sekojošajā pagriezienā uz Stadiona ielu, konstatēju, ka man strauji tuvojas viens no mentiem, kas sēž uz nez kur radušās,,javeles,,. Paspēju vēl izlīkumot pa pāris mazajām ieliņām, un iegriežot Gaismas ielā „, iepisos,, pamatīgā dubļu lāmā. Stresā nepareizi pārslēdzu robus, mocis noslāpa un es paliku līdz pus stilbam dubļos. Arī ments jau bija klāt. Ar sarkanu mūli viņš man uzkliedza: „maita nāc šurp,,. Izstūmos, moliku moci uz kājiņas un nepaspējis atjēgties, sajutu „štoseni", pa žokli un tūlīt pat arī pa vēderu. Sita gudri- ar delnas pamatni, lai nepaliek zilumi. Tālākās detaļas nestāstīšu, tikai īsi- mocītis mentenē, numurzīme atņemta, tēvam „pravas,, atņemtas un man no tētiņa „pizģuļej...
Pagāja ilgi gadi, kļuvu arhitekts un vienā jaukā dienā man zvana klients, vajagot mājas un kūts pārbūves projektu. Tikāmies, un liels bija mans pārsteigums, ka manā birojā ienācis vecais „draugs,,-ments. Laikam neatpazina, jo kurš gan atminēsies katru nodauzīto. „Krupi,, noriju, projektu uztaisīju, un ar prāvu honorāru mans pāridarījums tika daļēji kompensēts. Kopš tā laika pret ceļu policiju „atnesos,., ar skepsi.
Tālākajos gados ar močiem biju uz TU. No lūžņiem uzcēlu vecu K-750. Izjaucu pa detaļām, tīrīju, krāsoju. Motoram jauni gredzeni, blaķenei jauns pārsegs, izpūtējiem jaunas chromētas trubas. Daugavgrīvas ielas moču bodē biju biežs viesis. Pūles vainagojās panākumiem- melni krāsotais aparāts spīdēja ka runča pauti. Šis motocikls ilgus gadus bija mans draugs un darba zirgs. Ar viņu vedu savu ģimenīti sauļoties uz jūras malu, ar viņu transportēju septiņus maisus ar āboliem uz ābolu „šamurlas" cehiem Bauskas „Uzvarā,, un Saldus „Druvā". Ar „emku,, , kopā ar otru labāko draugu bieži devāmies izbraukumos pie dabas, kur apcerējām skaudro dzīvi un baudījām kādu „sencīša,, malku.
Pēc neatkarības atgūšanas, pie mums strauji ienāca mocīši no rietumiem. Padiluši, pajāti, tomēr gana iekārojami.
Neatminos gadu, bet reiz Rīgā, slājot pa Lācplēša ielu virzienā no Marijas ielas uz centru, pēkšņi sajutu tā kā vieglu zemestrīci, tā kā artilērijas kanonādi. Atskatījos, neko draudošu nemanīju. Troksnis pastiprinājās. Te pēkšņi no pilsētas centra puses strauji tuvojās motociklistu kolona, kas fiksi iegrieza skvēriņā, Barona un Lāčplēša ielas krustā, pretīm „Osīrisam,, „vietā, kur šodien uzslieta „„Maritim Park Hotel, daudzstāvu būda. Tajā laikā tur atradās kiosks, kurā varēja veldzēt slāpi ar kausu alus. Pieliku soli, iesteidzos skvēriņā, kur tobrīd jau ērti iekārtojās „Vēja Brāļu,, blice. Kamēr brāļi laiski sūca bairīti, es rātni trinos ap viņu močiem. Un viens mani „uzrunāja,,. Man vienmēr dzīvē svarīga bijusi forma; gan ēku, gan dāmu, gan moču. Un Yamaha Virago, manā ieskatā, tāds bija-formīgs. Uz vietas pieņēmu lēmumu- man tāds būs.
Mans „virāgs,, atceļoja no štatiem ar Jura Pilkas palīdzīgu roku. Kaut arī ne jauns, mocis mani, un ne tikai, ilgus gadus transportēja uz entajiem tusiņiem. Ar gadiem manam draudziņam parādījās veselības problēmas. Un tad, kad ar slimībām pat Saša Spiridonovs netika galā, sapratu; mūsu ceļiem jāšķiras. Un mana Jamaha aizceļoja labās rokās uz Ventspili. Nekad neesmu alcis pēc „„hārļa,, , ne dizaina, ne tā tehnisko īpašību dēļ. Uzskatu, ka mocim jābūt plikam-dzinējs, stūre, riteņi. Vīrelim uz moča jāizskatās vīrišķīgi. Visi „vijeboni,, un plastmasas uz moča-bābu dēļ. Kaut gan- gaumes lieta. Arī mans tagadējais perdelis- melnis, ir no šķībacaino Jamahu dzimtas.
Mazliet par klubu „ZEMGAĻU LEĢIONS,,. Lepojos, ka esmu viens no šīs organizācijas dibinātājiem. Šogad klubam apritēja jau 23.gadi. Ir visi kluba atribūti: statūti, karogs, prezidents, emblēma un pats galvenais- vairāk kā divdesmit kluba idejai uzticīgu draugu pulks. Diemžēl vairāki biedri jau rullē pa mākoņu takām. Arī viens no kluba dibinātājiem, pirmais prezidents Edijs Putnieks. Viņa godināšana kapos katras moto sezonas sākumā, ir viena no kluba tradīcijām, tāpat kā lielais „ģimenes,, brauciens katra jūlija nogalē. Kluba dzimšanas dienas balle novembrī, kluba vadības vēlēšanas janvārī, desu cepšana ziemā mežā pie Džoņa- tā ir tikai daļa no kluba aktivitātēm. Un kur nu vēl gājiena eskortēšanas gods Pilsētas svētku atklāšanas parādē! Vairāki mūsu biedri ir Valsts Zemessardzes kareivji!
Mūsu kluba durvis ir atvērtas visiem, kam patīk ātrums un karsta metāla un benzīna smaka. Visiem, kas ir disciplinēti, kas mīl labu humoru, vēsu alu un iesvīdušas sievietes. Un tiem, kas var atļauties nomaksāt kluba biedra naudu! Pimpā!
Ar cieņu Kaspars Riekstiņš
