Biedri

Slimības vēsture, jeb kā tas sākās

Motocikla vadīšanas tiesības man ir no 1978. gada 1.februāra, bet inficēšanās ar šo sērgu notika krietni agrāk.

Biju tikko beidzis sesto klasi, kad vecāki izlēma, ka uz divām vasaras nedēļām esmu nosūtāms trimdā, pie sava brālēna Alberta, uz Daugavpili (droši vien, lai paši varētu brīvāk nodarboties ar seksu). Jau izkāpis uz perona, sajutu lielpilsētas elpu un brīvības garšu.

Pirmajā atvaļinājuma dienā ar brālēnu apmeklējām tuvējo Stropu mežu, kur pāris stundu laikā pielasījām pilnu friču ķiveri ar tukšām čaulītēm un arī nesprāgušām patronām. Protams, vakarā brālēna tēvs Albertam parādīja „kur vēži ziemo,, un man tika piedraudēts ar nekavējošu evakuāciju uz mājām, ja mēs kaut kāju spersim meža virzienā. Nācās mainīt nodarbi. Nākamajā rītā brālēns mani noveda uz piecstāvenes, kurā mājoja viņa ģimene, pagrabstāvu. Tur palielā telpā mājas puiši bija ierīkojuši tā kā noliktavu, tā kā darbnīcu. Man atkārās žoklis, jo tik iespaidīgu mopēdu kapsētu nebiju redzējis. Rāmji, riteņi, bākas, motori u. c. dzelži biezā slānī, un protams arī vairāki ciskudriļļi darba kārtībā. Par motoparka izcelsmi brālēns lūdza nejautāt.

Tajā dienā sākās manas TĀS vasaras īstās brīvdienas. Pārdesmit minūšu laikā man tika izklārēti motobraukšanas pamati, un turpmākās dienas, matiem plīvojot mēs izbraukājām Daugavpili krustu šķērsu. Tā bija fantastiska sajūta- pedāļi nav jāmin, ātrums, troksnis un benzīna aromāts! Nākamajās dienās par mūsu galveno problēmu kļuva, kā izmānīt no brālēna vecākiem kapeikas, lai nopirktu benzīnu. Man līdzi dotā kabatas nauda ātri vien tika salieta bākās. Bet kāds tur vairs ķinītis un končas…

Par nožēlu brīvdienas aizskrēja tik ātri, kā pirdiens izkūp gaisā. Šķiroties brālēns izrādīja izcilu dāsnumu, un kā humāno palīdzību iesaiņoja man līdzvešanai mopēda motoriņu D4, „gaujeles,, bāciņu, „ručku,, ar visu trosīti, un pakaļējā rata „„ķemmīti,..
Nonācis Jelgavā ilgi prātoju, kā no šiem dzelžiem uzmeistarot ko jēdzīgu. Izeju atradu šķūnītī, mammas sieviešu divriteņa veidolā. Kamēr mutterīte darbā, pāris dienu laikā piemunsterēju līdzatvesto tehnoloģiju pie dāmu riteņa. Un sanāca ! Uz īsu brīdi atkal izbaudīju ātruma eiforiju. Taču prieks nebija ilgtspējīgs-vienā no pagriezieniem neizturēja pakaļējā riteņa spieķi, dampis saļima uz sāna un turpmākās dienas tika slēpts šķūnītī. Par sekām, kas sekoja no vecāku puses, sīkāk nepaudīšu.

Tāda, lūk mana pirmā saskarsme ar „dzelžiem,,. Bet turpinājums sekoja.