Members

      Kad sāku braukt ar moci, biju vēl puika. Sākumā gan tas bija mopēds Delta. Tad sākās koledžas laiki un pirmais mocis. Uz koledžu bija jāmēro garš ceļš un tas, protams, tika darīts ar moci, jebkurā gadalaikā un jebkuros apstākļos. Kad nebija iespējams braukt, tad moci stūmu pie rokas. Tā šī atkarība, radās, to nevar īsti izstāstīt…tās nav darbības, tās ir sajūtas – neaprakstāma kaisle un brīvība…tā ir iespēja atslēgties no visa apkārt notiekošā, būt te un tagad, baudīt.., tvert mirkli. Tā ir laime, kad ir pilna motocikla bāka un zaļā gaisma luksoforos…lai gan labāk, ka to vispār nav. Kad tu brauc ar moci..vienalga kur, kur acis rāda..dvēsele dzied..roku…Zemgaļu Leğions – tā ir kopības sajūta, vienotība…kopā tomēr top lielākie darbi un labākās idejas. Tā nu mocis jau daudzus gadus ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Priekā!